Mīletības relejs: no mammas līdz meitai

Advertisement
Advertisement

Raksts, ko ir vērts izlasīt!


Viņa saka: „Es vienmēr esmu darbā. Es vispār neatceros, kad man ir bijis atvaļinājums. Šis bizness, tam neredz ne gala, ne malas.


N. atkal no manis aizgāja pie L. Es saprotu, viņa viņam labāk der, viņa ir sportiste, viņa ir brīvāka. Viņiem ir daudz kopīgu interešu, un vispār viņa ir simpātiskāka.

 

 

Raksta turpinājums
Pēdējo reizi, kad viņš mani apskāva, es ieelpoju viņa aromātu, un sajutu, ka viņš ir man tik tuvs cilvēks, bet jau septiņus gadus tā, es saprotu, mums nekad nekas nebūs. Es nepaspēšu piedzemdēt. Es esmu nogurusi gaidīt”.

Viņa saka: „Mamma mani vienmēr salīdzināja. Teica, ka es esmu slikta meita. Laba meita, tas vispirms ir teicamniece, otrkārt – sportiste, treškārt – ar labu stāju. un vienmēr bija Oļa no trešās mājas. Basketboliste, teicamniece, ar pareizu stāju. Ar lielām acīm uz zirga ģīmi. Es viņu ienīdu. Es centos iet kā viņa, un ieplest acis un lūpas, kā viņa, bet man ne visai izdevās. Man gribējās, lai Oļai viss dzīvē noietu greizi, pavisam slikti. Mamma to ieraudzīs un beidzot iemīlēs mani, nevis viņu”.
Viņa saka: „Manu mammu vecmāmiņa nemīlēja. Vecmāmiņu pameta vectēvs, viņai bija grūti. Viņa daudz strādāja, iedzēra un sita manu mammu. Teica viņai: „Vairāk raudāsi, mazāk čurāsi”. Un vēl: „Nav ko vazāties, staigule. Ej, gar stūri pakasi”. Es saprotu, kādēļ mana mamma ir tāda. Kādēļ viņa tā. Jo viņu nemīlēja vecmamma”.

Viņa saka: „Mana vecmamma auga kara laikā. Nekā nebija, viss bija par kartiņām. Plāceņi no kartupeļu mizām. Viņas tēvs, rāva no elektrības slēdža vadu un sita ar to viņu, tā, lai slēdzis trāpītu viņai pa galvu. Mamma (mana vecvecmamma) viņu vispār neaizstāvēja. Pēc tam viņš aizgāja pie kaut kādas sievietes no savas fabrikas, tālāk es neko nezinu. Skaidrs, ka vecmamma nemācēja mīlēt savus bērnus...”.

Viņa saka: „Ja man būs meita, kā lai es viņu mīlu? Es tak neprotu. Man ir jāiemācās mīlēt bērnus iepriekš, pirms tie piedzimst”.
Viņa skatās pa logu, pēc tam uz mani ar Skārletas Johansones acīm. (Viņa vispār ir ļoti līdzīga). Kaut kāda doma pēkšņi izmaina viņas skatienu, viņa lēnām kā palēninātā filmā, pagriežas pret mani un saka: „Varbūt, vajag piedot mammai? Un tad viss izmainīsies?”.

Viņi vienmēr nesāk no pareizā gala. Viņi vienmēr grib ar sevi kaut ko izdarīt. Sākumā – iet kā Oļa, lai mamma pamanītu un iemīlētu. Pēc tam būt līdzīgai L., lai labāk patiktu N. Tad laicīgi iemācīties mīlēt vēl nedzimušu meitu. Pēc tam – piedot mammai. Bet tiek izlaists vienmēr viens un tas pats: kurš mīlēs pats sevi? Un kā tevi ieraudzīt, ja tu pati sev esi neredzama?

Ir par ko aizdomāties, vai ne? Atbalsti mūsu portālu – dalies!
Advertisement

Patika redzētais? Iesaki draugiem

Saistītie raksti

Spied patīk un uzzini jaunumus ātrāk par citiem

Advertisement
Advertisement

Jaunākie komentāri

0 0 20:13 19.05Viktors
Welos atrast otru pusiti
0 0 19:06 29.04Taa sanaaca
Jaa,cukura daudzums nav uzrakstiits.
1 0 15:48 20.04Lāsma
Darbs? tas ko tu tur raksti ir sviests . Ej uz mājām strāda , un pasaki savam darba kolēģim , ka tu vēlies strādāt ar jūsu attiecībām , apskatīsies ko viņš tev pateiks , nu es viņa vieta tevi nahuj pasūtītu!

Pierakstīties iknedēļas jaunumiem

Tavs e-pasts
Pārpublicēšana tikai ar rakstisku atļauju | Rakstīt portālam | Kontakti | Reklāma | Noteikumi | Par sīkdatnēm | © TikaiDaile.lv 2012 - 2017